Problēmas ar elektroinstalācijas aizbīdņa vārtu sistēmām

Automātiski aizveramas bagažnieka sistēmas ir kļuvušas par neatņemamu modernu transportlīdzekļu sastāvdaļu, jo tās lietotājiem ievērojami atvieglo kravas ielādi un izkraušanu. Šīs sistēmas darbā izmanto elektriskās, mehāniskās detaļas un sensoru tehnoloģijas, lai automātiski atvērtu, aizvērtu un aizslēgtu bagažnieku. Tomēr lietotājiem ir diezgan augsti prasības pret šām sistēmām. Viņi gaida, ka sistēma darbosies bez problēmām katrā reizē, ātri reaģēs uz pogas vai tālvadības pults nospietšanu un izturēs ikdienas lietošanu — piemēram, pretošanos lietum, putekļiem vai ļoti karstam vai aukstam laikam. Ja sistēma reaģē lēni, iesprūst ceļā vai nespēj pareizi aizslēgties, lietotāji ļoti ātri zaudē pacietību. Tieši šeit sākas pirmās problēmas ražotājiem un piegādātājiem automašīnu tehnoloģiju nozarē. Es esmu dzirdējis daudz šoferu sūdzības par šādām problēmām, tāpēc tā patiešām izskatās kā liela galvassāpe abām pusēm.

Viena no lielākajām problēmām ar elektriskajām aizvēršanas sistēmām ir mehāniskais nodilums. Sistēmai ir daudz kustīgu daļu — piemēram, eņģes, aizslēgi un sviras —, kas beržas viena pret otru katru reizi, kad kāds izmanto bagažnieka vāku. Laika gaitā šī pastāvīgā berze var izraisīt daļu nodilumu. Piemēram, ja aizslēga daļa ir nodilusi, tā var nepietiekami savienoties ar pretplate, kā rezultātā bagažnieka vāks nebūs droši aizvērts. Arī netīrumi un mazie atkritumi var uzkrāties šajās mehāniskajās daļās, īpaši ja transportlīdzeklis bieži brauc pa putekļainām ceļiem vai lietainā laikā. Šāda uzkrāšanās liek daļām kustēties mazāk gludi, un dažkārt tā pat var bloķēt visu sistēmu. Turklāt, ja daļas izgatavotas no zemas kvalitātes materiāliem, šī problēma kļūst vēl smagāka. Šādas daļas nespēs izturēt biežu lietošanu vai grūtos apstākļus, tāpēc tās nodils ātrāk — un tas nozīmē, ka lietotājiem biežāk būs nepieciešams veikt remontu vai nomainīt daļas. Tas ir līdzīgi kā iegādāties lētas kurpes — tās sabojājas jau pēc pāris nedēļām, un ilgtermiņā izmaksas būs lielākas.

Elektriskās daļas ir tās, kas ļauj darboties elektriskajām aizvēršanas sistēmām, taču tās bieži ir arī problēmu avots. Dažādi elementi, piemēram, vadi, sensori un motori, var pārtraukt darbību dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, ja vadi tiek bojāti — iespējams, no automašīnas trīcēšanas braukšanas laikā vai no ūdens, kas nokļūst sistēmā — tas var izraisīt īssavienojumu. Šis īssavienojums var likt aizvēršanas vākam pārtraukt reaģēt, vai pat izraisīt automašīnas akumulatora izlādi. Sensori, kuriem jāpārbauda, vai aizvēršanas laikā ceļā nav kāds priekšmets, arī var rasties problēmas. Ja sensors ir netīrs vai sāk darboties nepareizi, tas var neievērot šķērsli, kā rezultātā aizvēršanas vāks var aizvērties par spīti kādam priekšmetam vai pat cilvēkam. Vai arī sensors var domāt, ka ceļā ir priekšmets, kad tā nav, tādēļ aizvēršanas vāks vispār neaizvērsīsies. Aizvēršanas vāka atvēršanai un aizvēršanai paredzētie motori arī var nodilēt, īpaši, ja tiek pārāk bieži izmantoti. Vājš motors likt aizvēršanas vākam kustēties lēni, un beigās tas var pavisam pārtraukt darbību. Agrāk es jau esmu brīnījies, vai šie motori patiešām ir izstrādāti, lai izturētu ikdienas lietošanu — reizēm rodas sajūta, ka tie nav izgatavoti tik ilgmūžīgi kā pati automašīna.

Jaudas aizbīdņa vārtu sistēmas nedarbojas patstāvīgi — tām jāsader labi ar citām transportlīdzekļa daļām, piemēram, centrālās aizbīdņa sistēmu, atslēgu ieeju un pat informācijas izklaides sistēmu. Taču panākt, lai viss darbotos gludi, nav vienmēr tik vienkārši kā pastaiga parkā. Dažādiem automobiļu modeļiem ir atšķirīgas elektriskās iekārtas un programmatūras noteikumi, tāpēc jaudas aizbīdņa sistēma, kas darbojas vienam modelim, var nedarboties citam. Piemēram, ja sistēma nevar pareizi sazināties ar centrālās aizbīdņa sistēmu, vārti var nebūt aizbīdīti, kad šoferis aizbīda pārējo automašīnu. Vai arī, ja tā nesinhronizējas ar atslēgu ieeju, šoferis var nebūt iespējams atvērt vārtus ar savu atslēgu. Arī programmatūras problēmas var sabojāt šo darbību. Neliela kļūda automašīnas programmatūrā var likt jaudas aizbīdņa sistēmai saņemt nepareizus signālus, izraisot dīvainas problēmas — piemēram, vārti atveras paši no sevis vai neatveras tad, kad vajag. Tas ir kā mēģināt ievietot kvadrātveida tapu apaļā caurumā — dažreiz jāpielāgo lietas, lai viss darbotos.

Vēl viena problēma ir mēģināt izlīdzināt sistēmas kalpošanas laiku ar tās svaru. Mūsdienu automašīnas ir radītas, lai būtu vieglākas, lai patērētu mazāk degvielas un izmestu mazāk emisiju. Tāpēc sistēmas izgatavotāji vēlas, lai tās būtu pēc iespējas vieglākas. Taču sistēmas vieglāku padarīšana bieži nozīmē tiek izmantoti plānāki materiāli vai mazāki komponenti, kas var samazināt izturību. Piemēram, viegla plastmasas aizdare var nebūt tikpat izturīga kā metāla aizdare, un tā var viegli salūzt, ja kāds nejauši stipri aizcērt bagažnieka vāku. No otras puses, ja tiek izmantoti izturīgi materiāli, lai pagarinātu sistēmas kalpošanas laiku, papildu svars palielina automašīnas kopējo svaru – un tas liek automašīnai patērēt vairāk degvielas. Tas ir īsts strupceļš – sistēmai jābūt pietiekami izturīgai, lai izkalpotu visu automašīnas ekspluatācijas laiku, bet vienlaikus pietiekami vieglai, lai atbilstu automašīnas kopējām svara prasībām. Manuprāt, šī ir viena no sarežģītākajām jomām dizaineriem – šeit viņiem patiešām jāiet pa stīgu.

Jaudas aizbīdņa vāku sistēmas ir ārā visās laika apstākļos un vides apstākļos, un tas ir liels problēmas. Lietus, sniegs, ledus un sāls (tāda, kādu ziemā liek uz ceļiem) var visi sabojāt sistēmu. Ūdens var izkļūt elektriskajās daļās, izraisot rūsas vai īssavienojumus. Sāls var izēst metāla daļas, padarot tās vājākas un vairāk pakļautas lūzšanai. Arī ekstrēmas temperatūras ir sliktas. Kad ir ļoti karsti, sistēmas plastmasas daļas var izkust vai kļūt trauslas. Kad ir ļoti auksti, mehānisko daļu eļļa var sasalt, padarot vāku grūti pārvietojamu. Pat putekļi un smiltis var nokļūt sistēmā, nodilinot daļas un izraisot aizķeršanos. Lai to novērstu, ražotājiem jāizmanto materiāli, kas izturēt laikapstākļus, un jāpievieno aizsargpārklāji un vāki. Taču šīs papildu funkcijas maksā vairāk naudas un pievieno svaru – tātad tā ir vēl viena problēma, ar kuru jātiekas. Esmu redzējis automašīnas ar vākiem, kas pēc sniega ziemas vairs nedarbojas, tātad šī ir noteikti problēma, kurai nepieciešama vairāk uzmanības.

Drošība ir visaugstākā prioritāte jebkurai automašīnas iezīmei, un arī spēka aizbīdes aizmugurējo vārtu sistēmām ir tāda pati situācija. Šīm sistēmām jāievēro stingri drošības noteikumi, lai nodrošinātu, ka tās neliedz lietotājiem kaitējumu. Piemēram, sistēmai jāaptur aizvēršanas process, ja tā konstatē šķērsli — tas ir nepieciešams, lai pasargātu cilvēkus no ievainojumiem, piemēram, bērna rokas iesprūšanu. Tāpat sistēmai jānodrošina rezerves iespēja atvērt aizmugurējo vārtu, ja tiek pārtraukta elektropadeve, lai lietotāji neiekļūtu situācijā, kad vārtus nevar atvērt, ja elektriskā sistēma sabojājas. Šo noteikumu izpilde nav viegla. Tā nozīmē papildu komponentu pievienošanu, piemēram, sensorus šķēršļu noteikšanai un manuālus atbrīvošanas rīkus, kas padara sistēmu sarežģītāku un dārgāku. Turklāt drošības noteikumi var atšķirties dažādās valstīs. Tādējādi sistēma, kas atbilst noteikumiem vienā vietā, var prasīt izmaiņas, lai atbilstu noteikumiem citā valstī. Tas rada papildu darbu automašīnu ražotājiem, kuri vēlas pārdot savu produkciju visā pasaulē. Es priecājos, ka šādi drošības noteikumi pastāv, taču saprotu, kāpēc tie rada grūtības ražotājiem — viņiem jāveic daudzas darbības, lai izpildītu visus prasības.

Jaunu ideju izstrāde ir galvenais veids, kā risināt problēmas ar vārtu aizvaru sistēmām, un šeit uzņēmumi ar labām tehnoloģiskām prasmēm—piemēram, Desay—var palīdzēt. Piemēram, izmantojot jaunus materiālus, kas ir gan viegli, gan izturīgi, piemēram, augstas izturības alumīnijs vai izturīgs plastiks, var palīdzēt sasniegt līdzsvaru starp svaru un ilgmūžību. Labāka sensoru tehnoloģija, piemēram, ultraskaņas vai infrasarkanās sensors, var padarīt sistēmu labāku par šķēršļu noteikšanu un darbību dažādos laikapstākļos. Arī gudra programmatūra var atrisināt integrācijas problēmas—tā var tikt programmēta, lai darbotos ar dažādām automašīnu sistēmām, un to var atjaunināt laika gaitā, lai novērstu problēmas. Ieguldot pētniecībā un attīstībā, uzņēmumi var izstrādāt vārtu aizvaru sistēmas, kas ir uzticamākas, ilgāk izturīgas un drošākas. Tādējādi tiek apmierinātas gan automašīnu ražotāju, gan arī autovadītāju vajadzības. Manuprāt, ja vairāk uzņēmumu koncentrēsies uz šīm jaunajām idejām, nākotnē mēs redzēsim daudz mazāk problēmu ar šīm vārtu sistēmām—vismaz cerības ir tādas.